Viņš ir mazs, neko vēl pateikt neprot (lai arī ļoti daudz ko jau saprot), bet viņam jau ir savs aprēķins daudzās lietās. Viņš praktiski vienmēr kaut ko prasa: uzmanību, laiku, nomierināšanos, spēlēšanos.
Bet ziniet, kuri brīži mani aizkustina visvairāk? – Brīži, kad viņš ierāpjas man klēpī, lai… būtu man klēpī. Tā vienkārši - lai pasēdētu tētim klēpī (vai kaut vai dīvānā blakus). Brīži, kad viņš neko no manis nevēlas, kā vien pasēdēt klēpī.
(Te neliels video tapis pirms diviem mēnešiem)
Ja man kā tēvam šie ir vieni no brīnišķīgākajiem brīžiem, tad man ir jāatceras, ka arī es esmu kādam bērns:
- Kā es attiecos pret saviem vecākiem? Vai es aizbraucu pie viņiem vienkārši tāpat, nevis tādēļ, ka kādam ir dzimšanas diena, nevis tādēļ, ka man vajag, lai tētis (viņš ir galdnieks) uztaisa man plauktiņu, bet vienkārši tāpat?
Ja šo es varu vēl saprotu, kā praktiski izdarīt, tad nākošais jautājums man ir reāls izaicinājums – - es esmu bērns arī savam Debesu Tēvam – kā es varu Viņam „ierāpties klēpī” un būt vienkārši ar Viņu, nevis tādēļ, ka man ir kārtējais vajadzību saraksts, ko noskaitīt, bet tādēļ, ka es gribu būt vienkārši Viņa tuvumā?
Es būtu pateicīgs par praktiskiem ieteikumiem komentāru sadaļā.
