PĀRDOMAS - attieksme

Vakar noskatījos šo video, kura būtība gan nav par to, ko tagad gribu rakstīt, bet tas man lika par to aizdomāties. Tur BBC reportieris vēlas intervēt Ryanair galveno vadītāju Michael O'Leary, bet viņš atsakās no intervijas pamatojoties uz to, ka viņi visu video sagraizīs tā, lai izklausītos tā kā reportierim gribās. Uz katru jautājumu, ko uzdod reportieris, Maikls atbild praktiski ar vienu un to pašu, bet visur arī viņš ieliek kādu pozitīvu statistikas rādījāju par Ryanair, reklamē - lidojiet ar mums, utt. Tas man lika domāt, vai arī es degu par kādu lietu, kuru es vēlētos 'reklamēt' pie katras izdevības. Vēl vairāk, vai tas, ko es daru ikdienā - mans darbs, ir tas, par ko es degu? Vai es nevaru aizmigt vakarā, jo man ir kādas idejas un domas, ko varētu labāk/savādāk darīt? Protams, es nesaku, ka darbs "jānes" līdzi uz mājām (vai praktiski, vai domās). Ir jābūt laikam ar ģimeni, draugiem, kur darbs nejaucas iekšā, bet runa ir par attieksmi.ir
Tālāk domājot, es arī jautāju sev, kā kristietim, vai es cenšos to labāko, kas man ir, pasludināt pie katras iespējas tālāk citiem? Ja Maikls tik aizrautīgi stāsta par savu aviokompāniju, kuru viņš toč' nepaņems līdzi mūžībā, cik daudz vairāk kristiešiem vajadzētu degt par Dieva valstības paplašināšanu.
Esmu iesācis lasīt Alana Hirša grāmatu "Forgotten Ways". Tur sākumā tiek uzdots jautājums, kā 2 gs laikā kristešu skaits varēja izplatīties no 20 000 līdz 25 000 000 cilvēku? Vēl vairāk - ņemot vērā, ka tajā laikā viņeim nebija Bībeles, tā bija nelegāla kustība, nebija baznīcas ēku (man gan šķiet, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ kristietība varēja tā izplatīties), u.c. argumenti.
Es atkal negribu teikt, ka musm ir visiem jādod ar Bībeli pa galvu, nosaucot sevi par pareizajiem un pārējos par grēciniekiem, kas ies uz elli. 1. Pētera vēstulē daudz tiek runāts par to, ka mums ar savu dzīvesveidu jābūt par liecību apkārtējiem.

Man pēdējā laikā ir jādomā par to, ar kādu attieksmi es dzīvoju savu ikdienas/rutīnas dzīvi?