PĀRDOMAS - "Šķīsti mani, Kungs"

Droši vien daudzi zinām dziesmu "Šķīsti mani, Kungs".

Dziesma, kurai būtu jābūt katra kristieša ikdienas lūgšanai un tādēļ ir tik jauki dziedāt: "Šķīsti mani, Kungs, lai topu es kā zelts un kā vērtīgs sudrabs". Cik skaisti un pareizi. Man šķiet, ka katrs kristieties to patiesi arī vēlas - būt tīrs, būt šķīsts, būt vērtīgs.

Bet cik nopietni mēs domājam šīs dziesmas piedziedājuma vārdus? Cik gatavi mēs esam lūgt šo lūgšanu? "Ar liesmu nāc! Šķīstīt mani, Kungs" Un cik pateicīgi par uzklausītu lūgšanu mēs esam, kad šī liesma "ir atnākusi" un konkrētajā brīdī strādā pie mums? (Jā, es peikrītu, ka bieži pateicība nāk pēc tam)

Personīgi es vienmēr gribu būt tas labais 'galaprodukts' (tīrs, šķīsts, vērtīgs), bet es negribu to procesu, lai līdz tam tiktu. Bet (paldies Dievam vai diemžēl) šai lietai nav iespējams teleports (manuprāt, gan jāsaka "paldies Dievam"), lai vienā mirklī nokļūtu no punkta A (tāds, kāds esmu tagad) uz punktu B (tīrs, šķīsts, vērtīgs). Tas ir process, kas ir neatņemama kristieša dzīves sastāvdaļa - no grēka apziņas, caur grēka nožēlu uz piedošanu un izmainītu dzīvi.

Bet ja arī vismaz ar prātu saprotam, ka tas process ir vajadzīgs, tad cik ļoti mēs vēlamies būt gatavi paklausīt Dievam (dziedot "Gatavs Tev paklausīt")? Man šķiet, ka no tā mēs vēl vairāk baidāmies, kā no tās liesmas, jo "ja nu Dievs man liek darīt to, ko es nevēlos?", "ja nu man būs jākalpo tā, kā man nepatīk (nepadodas)?". Taču šādas domas un jautājumi liecina, ka mēs vēl neesam gatavi paklausīt, jo pats vārds "gatavs" sevī ietver to, ka mēs neuzdodam liekus jautājumus, bet ar prieku paklausam.

It kā vienkārša dziesma, bet pēc svētdienas, kad to dziedājām, daudz par to bija jādomā.

"šķīsti mani, Kungs
Lai topu es kā zelts
Un kā vērtīgs sudrabs

šķīsti mani, Kungs
Lai topu es kā zelts -
tīrākais

Ar liesmu nāc,
šķīstīt mani Kungs.
Es vēlos svēts kļūt,
nošķirts Tev,
mans Kungs un meistar,
Gatavs Tev paklausīt."