Varbūt būsi dzirdējis tādu domu - "kristieši nerunā melus; viņi tos izdzied"?
Šo apgalvojumu pēdējā laikā esmu pārdomājis atkal un atkal savā dzīvē. Esmu sapratis, ka es to esmu darījis ļoti daudz. Kādu laiku esmu dziedājis dziesmas priecājoties par melodiju, tās skanējumu, kačku (grūvu) utt., bet nemaz neaizdomājoties (pat neieklausoties) par dziesmas vārdiem.
Pēdējā laikā esmu sācis tam pievērst uzmanību (paldies Dievam) un esmu sapratis, ka lielu daļu dziesmu tekstu es nemaz nevaru dziedāt, ja tā nav patiesība manā dzīvē. Piemēram, dziesmā dziedot
"cik dārgs, cik dārgs man ir Tavs (Dieva) tuvums" labākajā gadījumā varu dziedāt jautājuma formā, jo bieži mana dzīve neparāda to, ka man būtu dārgs Viņa tuvums.
Vai, piemēram, dziesma
"Savu sirdi Tev, es esmu atdevis". Vai es drīkstu teikt šo apgalvojumu, ja nākošā doma pēc dievkalpojuma ir kaut kas pavisam pretējs Dieva bērna domām?
Vai arī dziedot
"Cik liels ir mans Dievs" es tiešām varu teikt, ka mans Dievs ir liels? Dzirdēju tādu domu, ka Dieva lielumu cilvēka dzīvē var redzēt pēc problēmu mazuma - jo lielāks ir Tavs Dievs, jo mazākas Tev šķitīs Tavas problēmas.
Protams, es arī saprotu, ka katra pielūgsmes dziesma ir attiecīgā dziesmas autora garīgā pārdzīvojuma/piedzīvojuma auglis un mēs - dziesmas klausītāji - reizēm (biežāk vai retāk) varam pārdzīvot/piedzīvot ko līdzīgu. Tomēr reizēm, tas ir kāds unikāls piedzīvojums, kā rezultātā ir tapusi attiecīgā dziesma kā slavas un pateicības dziesma Dievam līdz ar to ne vienmēr dziesmas klausītāji varam ar to 'asociēties'.
Vai Tu domā līdzi vārdiem, kurus dziedi? (arī nekristīgām dziesmām?) Kā ir ar 'izdziedātajiem' meliem Tavā dzīvē?
Tuvojas Ziemassvētki (ja kāds vēl nav pamanījis, pēc pirmās svecītes Adventa vainagā, mūzikas radio stacijās un lielveikalos, vai pēc sniega laukā)!