Esot kopā ar savu mazo dēlēnu man ļoti patīk ar viņu spēlēties, dauzīties un dzīvoties. Man patīk, ka viņš man kaut ko atnes, lai es ar viņu paspēlējos. Reizēm viņš mani aiz rokas aizved pie tās mantas, ar kuru tagad man ar viņu ir jāspēlējas. Viņš ir mazs, neko vēl pateikt neprot (lai arī ļoti daudz ko jau saprot), bet viņam jau ir savs aprēķins daudzās lietās. Viņš praktiski vienmēr kaut ko prasa: uzmanību, laiku, nomierināšanos, spēlēšanos.
Bet ziniet, kuri brīži mani aizkustina visvairāk? – Brīži, kad viņš ierāpjas man klēpī, lai… būtu man klēpī. Tā vienkārši - lai pasēdētu tētim klēpī (vai kaut vai dīvānā blakus). Brīži, kad viņš neko no manis nevēlas, kā vien pasēdēt klēpī. (Te neliels video tapis pirms diviem mēnešiem)
Ja man kā tēvam šie ir vieni no brīnišķīgākajiem brīžiem, tad man ir jāatceras, ka arī es esmu kādam bērns:
Kā es attiecos pret saviem vecākiem? Vai es aizbraucu pie viņiem vienkārši tāpat, nevis tādēļ, ka kādam ir dzimšanas diena, nevis tādēļ, ka man vajag, lai tētis (viņš ir galdnieks) uztaisa man plauktiņu, bet vienkārši tāpat? Ja šo es varu vēl saprotu, kā praktiski izdarīt, tad nākošais jautājums man ir reāls izaicinājums –
es esmu bērns arī savam Debesu Tēvam – kā es varu Viņam „ierāpties klēpī” un būt vienkārši ar Viņu, nevis tādēļ, ka man ir kārtējais vajadzību saraksts, ko noskaitīt, bet tādēļ, ka es gribu būt vienkārši Viņa tuvumā?
Es būtu pateicīgs par praktiskiem ieteikumiem komentāru sadaļā.
Šis man bija kaut kas šokējošs. Pat līdz galam nezinu, ko par to domāt, bet pierādījumi šķiet acīmredzami. Brīžiem šķiet, ka viņš pārspīlē, bet kādēļ gan, lai viņš to darītu? Paldies Matīsam Dravniekam, kurš draugos dienasgrāmatā ierakstīja par šo.
Video ir garš ~80 min, bet iesaku to noskatīties katram, bet jo īpaši tiem, kas esat vecāki. Es nenožēloju, ka veltīju tam laiku. Bet video ir jāskatās, to nevar klausīties - ir jāredz arī bildes.
Bet īsumā - video ir par to kā ir 'uzbūvētas' cilvēka smadzenes un to kā mediji (reklāmas, plakāti, multenes bērniem (!), u.c.) ietekmē mūs.
Tas gan jau bija vasarā, kad šie video tika uzfilmēti (tos filmēja TVKristus.com), bet nu labāk ielikt vēlāk, nekā nekad, tad nu šeit divi video par maniem darba pienākumiem. Jāsaka gan, ka šobrīd darbs Kalpošanas Resursu Centrā ir 'stanby' režīmā, par cik uz kādu laiku strādāju Billije Grehema Evaņģelizācijas Asociācijā.
Par tiem brīnumiem... Nu kādēļ Dievs nevarētu, piemēram, no mākoņiem uztaisīt uzrakstu „Es esmu” un parakstīties „Dievs”? Vai arī kā zemāk atrodamajā video, kur kāds vīrs cietis smagā aviokatastrofā un nomira, bet pēc tam atdzīvojās (varat to saukt par klīnisko nāvi vai vēl kā savādāk) un viņš stāsta, ka redzējis lielu gaismu, bet arī lielu drausmīgu tumsu, kurā nenovēlētu nokļūt pat Hitleram... Kādēļ visi nevarētu piedzīvot ko tādu un tad taču visi ticētu, vai ne? (Te gan atkal var jautāt, kādēļ vajadzēja notikt tādai aviokatastrofai un atbilde laikam atkal būtu tā pati – Dievam ir citas prioritātes – viņam ir svarīgas attiecības ar mums) Kad domāju, kādēļ visi cilvēki nepiedzīvo brīnumus, man nāk prātā vairāki stāsti no Bībeles (ir vēl, bet minēšu 2):
„Tad daži no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un uz to sacīja: "Mācītāj, mēs no Tevis gribam kādu zīmi redzēt." Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: "Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme.” (Mat. 12:38-39) Es domāju – cilvēki redzēja, ka „akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts” (Mat. 11:5). Kādu viņiem vēl vajadzēja zīmi? Šo cilvēku sirdis nebija gatavas saprast to, kas apkārt notiek. Viņu sirdis nespēja ieraudzīt Dieva darbu. Tajā pat laikā dēļ šiem brīnumiem daudzi jau bija sākuši ticēt un jau sekoja Jēzum. Dievam ir citas prioritātes...
„Tāpat augstie priesteri līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem apsmēja Viņu, sacīdami: "Citiem Viņš palīdzējis, bet pats Sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Israēla Ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu.” (Mat. 27:41-42). Vai Kristus nevarēja nokāpt? – Protams, varēja. Kādēļ Viņš to nedarīja? Viņi taču tad „būtu sākuši” ticēt... – Protams, ka nebūtu. Jēzus pazina viņu (augsto priesteru, rakstu mācītāju un vecaju) sirdi – viņi nespēja redzēt šīs sakarības (skat. 1. piemēru). Un ja Jēzus būtu nokāpis, viņi nesāktu ticēt. Pāri visam šim notikumam Jēzum vajadzēja piepildīt pravietojumus - Viņam bija jāmirst pie krusta, lai samaksātu par mūsu pārkāpumiem pie tā.
Brīnumi var stiprināt mūsu ticību, bet tik maz gadījumos tie ir tas pēdējais punkts ‘uz i’, lai mēs sāktu ticēt. Dievam ir citas prioritātes...
Noslēgumā kādas pārdomas par iepriekšminēto video... Es nezinu, cik daudz no tā, ko šis vīrs stāsta, ir patiesība un vai visi šo te nāves brīdi piedzīvos vienādi, bet, ja tā, tad man šķiet, ka te varētu būt kāda daļa patiesības. Šis vīrs teica, ka vairs nevar noklausīties, kā kāds kādu ‘pasūta’ uz elli (amerikāņiem jau tas izteiciens ir biežāk sastopams, nekā mums). Mūžība jau mums katram pieder, jautājums ir tikai, kur mēs to pavadīsim... Dievs jau nu noteikti zina, kas ir elle un ko tas nozīmē. Viņš vairāk par visu nenevēlas, ka mēs tur nonāktu, bet gan, ka mūžību mēs varētu pavadīt kopā - attiecībās ar Viņu. Tās ir viņa prioritāte...
Es pieņemu, ka kāds sacīs, ka tās ir muļķības un, ka pēc nāves nekā nav, tad es varu teikt tā – ticot Dievam un Jēzum Kristum es neko nezaudēju. Attiecībā pret miljoniem un miljardiem gadu (kā apgalvo zinātnieki) mani 70 - 80 (cik tad nu izvilkšu) ir niecība. Esmu gatavs ar tiem ‘riskēt’ atsakoties no kādām lietām (lai gan te atkal varētu diskutēt, vai tās lietas, no kurām Dievs mūs aicina atteikties ir tādēļ, lai mēs ciestu un mocītos, vai arī, lai mums šī dzīve būtu vieglāka, veselīgāka un labāka).
Vakar braucu ar mašīnu un dzirdēju Roda Stjuarta izpildījumā dziesmu "Have I told you lately that I love you" (Vai pēdējā laikā esmu Tev teici, ka mīlu Tevi). Diezgan populāra dziesma, ne? Aizklausījos vārdos un nodomāju, ka to jau var dziedāt arī baznīcā, jo teksts ir ritīgi labs (te var nočekot tekstu).
Meklējot tekstu netā, atklāju, ka Rods to nemaz nav sarakstījis (vismaz es to nezināju :) ), bet autori ir Lulu Belle un Skotijs (Lulu Belle and Scotty). Tad nu meklēju tālāk un... Jā, es atradu teikumu, ko nojautu un meklēju: Lulu Belle was active in the Pine Grove Methodist Church - (Lulu Belle bija aktīva Pie Grove metodistu draudzē). BINGO! :D
Mans secinājums: tā ir pielūgsmes dziesma! Hallelujah!
Daudzi no šiem jau noteikti būs redzēti šajā vai citās kompilācijas, bet nevarēju neievietot šo, jo lika atkal pasmaidīt par mūsu četrkājainajiem mīluļiem:)
Vakar biju uz filmu... Daudz neko nevar teikt... Tas ir jāredz! Tikai BRĪDINĀJUMS - līdzi paņemt pietiekošā daudzumā kabatas lakatiņus. Sižets tiešām kā holivudas filmā, BET tā ir patiesība. Patiesa vēsture, kas notika pirms 88 gadiem. Redzēt kā cilvēki dodas karā un nebaidas mirt par savu zemi, kas tikai pirms nepilna gada dibināta... Daudz citātu būtu ko citēt, bet, ja godīgi - neatcers. Ne jau tādēļ, ka nebūtu spilgti, vai tie būtu tādi vidusmēra, bet gan tādēļ, ka prātā tikai palikusi redzētā UZVARA! Tas bija vareni!
Kaut kas, ko pamanīju...
To jau nevarēja nepamanīt, bet nevar arī nepieminēt - smieklīgā epizode, kur Bermonts uzskrāpē ar savu nazi uz baznīcas torņa loga palodzes "Šeit bija Bermonts". Smieklīgi! :)
Interesanti, ka tur kur bija cīņa starp Mārtiņu un vienu no vāciešiem tajā pašā baznīcas tornī, tur ārā ir jau uzaususi diena, bet par cik ir aizvērti slēģi (man šķiet, ka tā tos sauc), redzamas strīpainas ēnas, tomēr, ja paskatās uz logiem, tad tur aiz slēģiem redzama melna tumsa. Jocīgi ;)
Avots - The NewYork Times An interview with Abu Omar, a jihadi fighter, investigating how the Islamic insurgency continues to sustain itself by using the Internet.
