Pēdējā laikā blogā parādās tikai raksti par to, ka no kaut kā vēlos tikt vaļā. Iepriekš bija dīvāni (piedāvājums joprojām spēkā). Šoreiz ir pienākusi kārta manai Hondiņai.
Parametri sekojoši:
Honda Civic
1994.gads
Motors 1,3l
Vidēji tērē ~7l uz 100km
Sarkana
"Mazais" ceļa nodoklis
Nobraukums 260 000 km
Tehniskā apskate līdz 2012.gada oktobrim
Cena: 450 Ls
Šobrīd virsū vasaras riepas. Līdzi dodu ziemas riepu komplektu.
Mašīnītei protams ar pilngadības sasniegšanu ir arī savi stiķi, bet tas nav ārpus kārtas tāda vecuma mašīnai.
Ir arī šādi tādi vizuāli defektiņi.
Ja interesē, atstāj komentāru (neaizmirsti par koordināšu iekļaušanu). Pirms komentārs ir redzams pārējiem, man tas ir jāapstiprina. Tajā brīdī arī to "pārķeršu", tādēļ neuztraucies par savas info parādīšanos komentārā.
Mēs vēlamies atbrīvot vietiņu mūsu dēlēnam istabā, kur spēlēties un tādēļ šis dīvāns un abi mazie brāļi - sofa nu meklē sev jaunus saimniekus. Krāsa: zaļgani dzeltens (nedaudz mainās atkarībā no apgaismojuma). Izmēri:
- Dīvāns (platums 200cm; augstums ~90cm; dziļums ~90cm);
- Sofa (platums ~76cm; augstums ~90cm; dziļums ~90cm) Atrašanās vieta: Rīga (Centrs). Cena: 199 Ls
Diemžēl man nav iespēja piegādāt.
Pārdod visu komplektu.
Ja interesē, raksti komentāru (pirms tas parādīsies, man atnāks e-pasts, lai to apstiprinu. Tikai pieraksti arī kādu kontaktinformāciju).
Esot kopā ar savu mazo dēlēnu man ļoti patīk ar viņu spēlēties, dauzīties un dzīvoties. Man patīk, ka viņš man kaut ko atnes, lai es ar viņu paspēlējos. Reizēm viņš mani aiz rokas aizved pie tās mantas, ar kuru tagad man ar viņu ir jāspēlējas. Viņš ir mazs, neko vēl pateikt neprot (lai arī ļoti daudz ko jau saprot), bet viņam jau ir savs aprēķins daudzās lietās. Viņš praktiski vienmēr kaut ko prasa: uzmanību, laiku, nomierināšanos, spēlēšanos.
Bet ziniet, kuri brīži mani aizkustina visvairāk? – Brīži, kad viņš ierāpjas man klēpī, lai… būtu man klēpī. Tā vienkārši - lai pasēdētu tētim klēpī (vai kaut vai dīvānā blakus). Brīži, kad viņš neko no manis nevēlas, kā vien pasēdēt klēpī. (Te neliels video tapis pirms diviem mēnešiem)
Ja man kā tēvam šie ir vieni no brīnišķīgākajiem brīžiem, tad man ir jāatceras, ka arī es esmu kādam bērns:
Kā es attiecos pret saviem vecākiem? Vai es aizbraucu pie viņiem vienkārši tāpat, nevis tādēļ, ka kādam ir dzimšanas diena, nevis tādēļ, ka man vajag, lai tētis (viņš ir galdnieks) uztaisa man plauktiņu, bet vienkārši tāpat? Ja šo es varu vēl saprotu, kā praktiski izdarīt, tad nākošais jautājums man ir reāls izaicinājums –
es esmu bērns arī savam Debesu Tēvam – kā es varu Viņam „ierāpties klēpī” un būt vienkārši ar Viņu, nevis tādēļ, ka man ir kārtējais vajadzību saraksts, ko noskaitīt, bet tādēļ, ka es gribu būt vienkārši Viņa tuvumā?
Es būtu pateicīgs par praktiskiem ieteikumiem komentāru sadaļā.
