1. Pienākums bez mīlestības padara īgnu 2. Atbildība bez mīlestības padara nesaudzīgu 3. Taisnība bez mīlestības padara cietsirdīgu 4. Laipnība bez mīlestības padara liekulīgu 5.Gudrība bez mīlestības padara nežēlīgu 6, Kārtība bez mīlestības padara sīkumainu 7. Gods bez mīlestības padara augstprātīgu 8. Īpašums bez mīlestības padara skopu 9. Ticība bez mīlestības padara fanātisku(es teiktu arī - reliģisku)
Šis citāts man daudz lika domāt, kurā pusē (tiešā un pārnestā nozīmē) atrodos es un (bieži vien citu cilvēku skatījumā - ) baznīca, draudze...
Vai es esmu īgns par to, kas man ir jādara? Ar kādu attieksmi es eju uz darbu? (Nr.1) Vai es esmu gatavs iet pāri līķiem, lai tik panāktu savu (izpildītu savu atbildību?(Nr.2) Ja man ir taisnība kādā lietā, tad bez mīlestības es nespēju saklausīt otru viedokli, jo man tas vienkārši neinteresē un es vienkārši dragāju tālāk...(Nr.3) Par bagātībām tā jau ir sen pārbaudīta lieta, ja ir manta, tad vajag vēl vairāk mantas un kā pie mantas tikt? - Netērējot, bet krājot... Skopuma formula gatava (Nr.8)
Cik daudz dzirdam sakām, ka baznīcās ir liekuļi; tie kas iet uz baznīcu biežāk kā 2x gadā ir fanāti, varbūt tādēļ, ka mūsos nav mīlestības, jo tā laipnība, kas ir mūsos izskatās liekulīga, ja nav mīlestības un ticība - fanātiska. Ja es ticu tikai tādēļ, ka kaut kam ir jātic un daru tās lietas, kas tur 'pienākas', tad tā ir vienkārši ir reliģija. Tāda vai šitāda, bet sausa reliģija.
Cilvēki dzīvo laikā, bet [Dievs] viņus ir radījis mūžībai. Tāpēc Dievs vēlas, lai viņi rūpējas galvenokārt par divām lietām: par pašu Mūžību un to mirkli laikā, kuru tie sauc par Tagadni. Jo Tagadne ir tā vieta, kur laiks saskaras ar Mūžību. Tikai un vienīgi Tagadnes mirklī cilvēks piedzīvo kaut ko līdzīgu tam, ko [Dievs] redz visā, kas ir. Tikai tagadnē viņiem dota brīvība un īstenība. Tāpēc [Dievs] vēlas, lai cilvēks nodarbojas ar Mūžību (kas nozīmē pievēršanos Viņam) vai ar Tagadni, lai Viņi domā par mūžīgām saitēm ar Viņu pašu (vai atšķirtību no Viņa) vai arī uzklausa acumirkļa sirdsapziņas balsi, kas liek nest šībrīža krustu, saņemt šībrīža svētību, pateikties par šībrīža laimi. [C.S.Lewis]
Par tiem brīnumiem... Nu kādēļ Dievs nevarētu, piemēram, no mākoņiem uztaisīt uzrakstu „Es esmu” un parakstīties „Dievs”? Vai arī kā zemāk atrodamajā video, kur kāds vīrs cietis smagā aviokatastrofā un nomira, bet pēc tam atdzīvojās (varat to saukt par klīnisko nāvi vai vēl kā savādāk) un viņš stāsta, ka redzējis lielu gaismu, bet arī lielu drausmīgu tumsu, kurā nenovēlētu nokļūt pat Hitleram... Kādēļ visi nevarētu piedzīvot ko tādu un tad taču visi ticētu, vai ne? (Te gan atkal var jautāt, kādēļ vajadzēja notikt tādai aviokatastrofai un atbilde laikam atkal būtu tā pati – Dievam ir citas prioritātes – viņam ir svarīgas attiecības ar mums) Kad domāju, kādēļ visi cilvēki nepiedzīvo brīnumus, man nāk prātā vairāki stāsti no Bībeles (ir vēl, bet minēšu 2):
„Tad daži no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un uz to sacīja: "Mācītāj, mēs no Tevis gribam kādu zīmi redzēt." Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: "Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme.” (Mat. 12:38-39) Es domāju – cilvēki redzēja, ka „akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts” (Mat. 11:5). Kādu viņiem vēl vajadzēja zīmi? Šo cilvēku sirdis nebija gatavas saprast to, kas apkārt notiek. Viņu sirdis nespēja ieraudzīt Dieva darbu. Tajā pat laikā dēļ šiem brīnumiem daudzi jau bija sākuši ticēt un jau sekoja Jēzum. Dievam ir citas prioritātes...
„Tāpat augstie priesteri līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem apsmēja Viņu, sacīdami: "Citiem Viņš palīdzējis, bet pats Sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Israēla Ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu.” (Mat. 27:41-42). Vai Kristus nevarēja nokāpt? – Protams, varēja. Kādēļ Viņš to nedarīja? Viņi taču tad „būtu sākuši” ticēt... – Protams, ka nebūtu. Jēzus pazina viņu (augsto priesteru, rakstu mācītāju un vecaju) sirdi – viņi nespēja redzēt šīs sakarības (skat. 1. piemēru). Un ja Jēzus būtu nokāpis, viņi nesāktu ticēt. Pāri visam šim notikumam Jēzum vajadzēja piepildīt pravietojumus - Viņam bija jāmirst pie krusta, lai samaksātu par mūsu pārkāpumiem pie tā.
Brīnumi var stiprināt mūsu ticību, bet tik maz gadījumos tie ir tas pēdējais punkts ‘uz i’, lai mēs sāktu ticēt. Dievam ir citas prioritātes...
Noslēgumā kādas pārdomas par iepriekšminēto video... Es nezinu, cik daudz no tā, ko šis vīrs stāsta, ir patiesība un vai visi šo te nāves brīdi piedzīvos vienādi, bet, ja tā, tad man šķiet, ka te varētu būt kāda daļa patiesības. Šis vīrs teica, ka vairs nevar noklausīties, kā kāds kādu ‘pasūta’ uz elli (amerikāņiem jau tas izteiciens ir biežāk sastopams, nekā mums). Mūžība jau mums katram pieder, jautājums ir tikai, kur mēs to pavadīsim... Dievs jau nu noteikti zina, kas ir elle un ko tas nozīmē. Viņš vairāk par visu nenevēlas, ka mēs tur nonāktu, bet gan, ka mūžību mēs varētu pavadīt kopā - attiecībās ar Viņu. Tās ir viņa prioritāte...
Es pieņemu, ka kāds sacīs, ka tās ir muļķības un, ka pēc nāves nekā nav, tad es varu teikt tā – ticot Dievam un Jēzum Kristum es neko nezaudēju. Attiecībā pret miljoniem un miljardiem gadu (kā apgalvo zinātnieki) mani 70 - 80 (cik tad nu izvilkšu) ir niecība. Esmu gatavs ar tiem ‘riskēt’ atsakoties no kādām lietām (lai gan te atkal varētu diskutēt, vai tās lietas, no kurām Dievs mūs aicina atteikties ir tādēļ, lai mēs ciestu un mocītos, vai arī, lai mums šī dzīve būtu vieglāka, veselīgāka un labāka).
Šajā nedēļas nogalē ar kamerkori "Matejs" piedalījāmies mūsu pirmajā konkursā/festivālā "Sudraba Zvani". Jāsaka, ka veicās negaidīti un necerēti labi. Es ceru, ka kaut kad parādīsies arī oficiālie rezultāti, tad jau varēs parādīt :)
Lai arī tās bija ļoooti nogurdinošas dienas, tomēr tas ir patīkams nogurums. Patīkams, gan ar sasniegto, gan arī ar kora sadraudzību. Jāsecina, ka konkursa atmosfēra ir pavisam savādāka, nekā nometnes, īpaši koncerti vai vēl kas cits. Spriedzīte, stresiņš, atbrīvošanās no tā visa :) Bija interesanti un forši!
Iespējams skaļš apgalvojums, jo kurš gan var spriest kāds ir Dievs un teikt Viņš ir tieši tāds vai tāds un domā - to vai šo? Arī es to nevaru un tādēļ šī ir manas skaļas pārdomas, par to, ko pēdējos mēnešus atkal un atkal esmu domājis par apkārt notiekošo un par to domājot, man ir nākusi prātā šī doma/secinājums: „Dievam ir citas prioritātes”... Citādākas nekā kam? Protams – mums cilvēkiem (vismaz to varu teikt par sevi)... Dieva prioritāte ir attiecības ar Viņu.
Visā pasaulē un īpaši Latvijā ir slavenā krīze... Varētu jautāt – kādēļ mums tāds sods? Mēs jau varam sūdzēties par mūsu valdību, bet Bībele māca, ka valdība ir iecelta no Dieva. Varbūt, ka mums tieši ir vajadzīga šāda valdība, lai mēs pamostos no mūsu mantkārības un pievērstos atkal Dievam („Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Mat. 6:24) Nesens raksts no „New York Times” vēsta „Slikti laiki piesaista lielākus pūļus uz draudzēm” (Ok, raksts iz ASV, bet tur jau arī tā finansiālā stabilitāte nav tā labākā).
Varbūt Tavs uzņēmums ir bankrotējis vai tu esi darbu pazaudējis. Nav vairs ienākumu avota un jājautā – Dievs, kādēļ Tu to pieļāvi? Kāds labums no tā, ka es savu ģimeni vairs nevaru pabarot? Varbūt labums jau ir noticis – tu esi saucis uz Dievu, tu esi jautājis Viņam – tu esi pievērsies Viņam. Varbūt Dievs grib pabarot tavu ģimeni. Varbūt Viņš vēlas parādīt savu labvēlību uz tevi.
Varbūt tavs uzņēmums tūlīt, tūlīt bankrotēs vai tu esi atlaižamo sarakstā, bet tomēr uzņēmums nebankrotē vai tevi tomēr neatlaiž. Tu vari slavēt Dievu un pateikties Viņam. Atkal – tu esi vērsies pie Viņa...
Varbūt tu pēkšņi esi iekļuvis lielā nelaimē vai saslimis. Mateja draudzē mēs lūdzam par kādu vīru, kurš 7 nedēļas pēc nelaimes gadījuma ir nogulējis komā (šeit blogs). Tur tā situācija ir ļoti smaga, jo tieši šajās dienās viņa sievai piedzima meitiņa un tas viss kopā ir ļoti smags pārbaudījums šai ģimenei. Kādēļ tādas lietas notiek? Es nezinu, bet es zinu, ka draudzē mēs esam daudz par to lūguši, daudzi ir gavējuši, ir vākts ziedojumi, lai atbalstītu ārstēšanos un arī ģimeni tagad, kad ir piedzimis bērniņš. Pāris dienas atpakaļ es saņēmu ziņu, ka šis vīrs ir pamodies no komas (pēc 7 (!!!) nedēļām). Protams, mēs nezinām, vai tas ir lūgšanu cēļ, mēs arī nezinām, kāds būs turpinājums, bet mēs slavējam Dievu un pateicamies Viņam par to, ko Viņš ir darījis.
Kādēļ citiem Viņš ļauj zaudēt darbu un citiem nē? Kādēļ citiem notiek lielas nelaimes un citiem, ne? Dievam ir citas prioritātes... Dievs lieto notikumus kā instrumentus, lai veidotu attiecības ar cilvēkiem (jautājums – vai mēs to saredzam?), jo Viņam ir tikai viens vienīgs mērķis visā, ko Viņš dara – attiecības ar mums. Dieva darbībai ir viens fokuss. Viss pārējais ir tikai līdzekļi.
