1. Pienākums bez mīlestības padara īgnu
2. Atbildība bez mīlestības padara nesaudzīgu
3. Taisnība bez mīlestības padara cietsirdīgu
4. Laipnība bez mīlestības padara liekulīgu
5. Gudrība bez mīlestības padara nežēlīgu
6, Kārtība bez mīlestības padara sīkumainu
7. Gods bez mīlestības padara augstprātīgu
8. Īpašums bez mīlestības padara skopu
9. Ticība bez mīlestības padara fanātisku (es teiktu arī - reliģisku)
Šis citāts man daudz lika domāt, kurā pusē (tiešā un pārnestā nozīmē) atrodos es un (bieži vien citu cilvēku skatījumā - ) baznīca, draudze...
Vai es esmu īgns par to, kas man ir jādara? Ar kādu attieksmi es eju uz darbu? (Nr.1)
Vai es esmu gatavs iet pāri līķiem, lai tik panāktu savu (izpildītu savu atbildību?(Nr.2)
Ja man ir taisnība kādā lietā, tad bez mīlestības es nespēju saklausīt otru viedokli, jo man tas vienkārši neinteresē un es vienkārši dragāju tālāk...(Nr.3)
Par bagātībām tā jau ir sen pārbaudīta lieta, ja ir manta, tad vajag vēl vairāk mantas un kā pie mantas tikt? - Netērējot, bet krājot... Skopuma formula gatava (Nr.8)
Cik daudz dzirdam sakām, ka baznīcās ir liekuļi; tie kas iet uz baznīcu biežāk kā 2x gadā ir fanāti, varbūt tādēļ, ka mūsos nav mīlestības, jo tā laipnība, kas ir mūsos izskatās liekulīga, ja nav mīlestības un ticība - fanātiska.
Ja es ticu tikai tādēļ, ka kaut kam ir jātic un daru tās lietas, kas tur 'pienākas', tad tā ir vienkārši ir reliģija. Tāda vai šitāda, bet sausa reliģija.
Kā tad tur īsti ir?
1 komentārs:
paldies. vērtīgas pārdomas
Ierakstīt komentāru