INFO - kur es esmu?

Godājamie 2 RSS lasītāji (vienu no kuriem es zinu :) ) un arī pārējie, varbūt uzdodat jautājumu, kur esmu palicis un kādēļ esmu pazudis? Jāsaka, turpmāk izskatās, ka blogošanai laiks atliks stpri maz, jo esmu sācis mācīties BPI (kas gribēs tas uzzinās, kas tas ir ;) ) un mācību slodze tur ir diezgan liela, ņemot vērā vēl arī to, ka jāstrādā utt. Bet neesmu aizmirsis par šo vietu un, ja vien kas, tad uzrakstīšu atkal kādu jaunu rindiņu...
Bet joprojām un mūžīgi mūžam - vislabākais IR (būs un paliks) bez maksas!
Turās & nepadodās!
<><

SMIEKLĪGI - saruna starp ticīgo un neticīgo... zīdaini :)

Stāsta, ka kādreiz sievietes vēderā notikusi šāda dvīņu saruna. Viens no viņiem ticīgs (T), bet otrs – nē (N).

N: - (izbrīnīti): Tu ko, tici dzīvei pēc dzemdībām?
T: - Protams. Esmu pārliecināts, ka dzīve pēc dzemdībām pastāv.
N: - (skeptiski): Ha! Dzīves pēc dzemdībām būt nevar. No turienes vēl neviens nav atgriezīs! Un vispār, dzīve – tās ir lielas ciešanas tumsā.
T: - (nepārliecināti): Es nezinu detaļas, bet ticu, ka tur būs vairāk gaismas, un ka mēs, iespējams, paši staigāsim un ēdīsim ar savu muti.
N: - Ēst ar savu muti? Tas ir smieklīgi! Kāpēc? Mums taču ir nabas saite...
T: - (cerīgi): Es precīzi nezinu... Bet, jebkurā gadījumā, mēs ieraudzīsim mammu!
N: - (sašutumā): Mammu? Tu tici mammai?! Un kur tad, pēc tavām domām, viņa atrodas?
T: - Viņa ir visur ap mums. Mēs viņā atrodamies un pateicoties viņa kustamies un dzīvojam. Bez viņas mēs vienkārši nevarētu eksistēt.
N: - (kategoriski): Muļķības! Es neesmu redzējis nekādu mammu! Acīm redzot, ka viņas vienkārši nav!
T: - Bet es ticu...

PĀRDOMAS - Zivis... vai tomēr es (Tu)?

Avots - drauga dienasgrāmata iekš draugiem.lv
Tiešām nevarēju šo neierakstīt. Ļoti patika šis salīdzinājums...
Un BTW. laimīgu un svētītu jauno gadu!

---

Fragments no Philip Yancy's "The Jesus I Never Knew":

"Es izpratu iemiesošanos, kad iegādājos sāls-ūdens akvāriju. Sapratu, ka akvārija uzturēšana un "vadīšana" nav viegls uzdevums. Man bija nepieciešama pārnēsājamā laboratorija, lai novērotu nitrātu līmeni un amonjaka sastāvu. Es sūknēju vitamīnus, antibiotikas un pietiekami fermentu, lai veicinātu klints augšanu. Filtrēju ūdeni caur stikla šķiedru un kokoglēm, un liku zem ultravioletas gaismas. Redzot to ieguldīto darbu un ikdienā patērēto enerģiju tu iespējams domātu, ka manas zivis ir ļoti pateicīgas. Nekā nebija. Katru reizi, kad mana ēna pavīd virs akvārija, tās uzreiz meklē slēpni tuvākajā gliemežvākā. Tās man ir parādījušas tikai viena veida emocijas: BAILES! Lai arī es atvēru akvārija vāku un iemetu tur barību pēc regulārā grafika, trīs reizes dienā, uz katru manu vizīti tās atbild tā, itkā tā būtu zīme, ka es tūlīt tās spīdzināšu. Es nespēju viņas pārliecināt par manām patiesajām rūpēm.

Priekš manām zivīm es biju dievība. Es biju pārāk liels priekš tām un manas darbības viņām ir neizprotamas. Manas žēlsirdības darbus tās saskatija kā nežēlību; manu centību, lai darītu veselas, tās saskatija kā iznīcināšanu. Lai mainītu zivju izpratni es sāku saskatīt nepieciešamību pēc iemiesošanās. Man vajadzētu kļūt par zivi un "runāt" uz viņām valodā, kuru tās saprot.

Lai cilvēks kļūtu par zivi salīdzinājumā ar to, lai Dievs kļūtu par zīdaini itkā būtu sīkums. Un tomēr balstoties uz evaņģēliju, tas ir noticis Bētlemē. Dievs, kas ir radījis matēriju, iemiesojās tajā. Dievs uzrakstīja stāstu, tikai lietojot īstus personāžus, uz patiesas vēstures lapām. ...un Vārds tapa miesa...