Šajos Ziemassvētkos varākkārtīgi 'sastapos' ar domu par Ziemassvētku dāvanu dāvināšanu. Nekas revolucionārs un jauns, bet līdz šim nebiju to dzirdējis un aizdomājies.
"Ziemassvētkos mēs dāvinām dāvanas, jo Dievs mums ir dāvinājis Vislielāko Dāvanu".Jāņa 3:16 skan: "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis..." dāvanu - "... Savu vienpiedzimušo Dēlu"
Tas pavēra citu skatu uz dāvināšanu Ziemassvētkos kopumā - uz dāvanu un dāvināšanas mērķi.
Tātad Dāvanu mērķis ir atgādināt mums par Vislielāko Dāvanu. Līdzīgi kā, piemēram, baudot Vakarēdienu, mēs katru reizi, kad laužam maizi (vai oblātes), mēs pieminām Kristus miesu, kas par mums tika lauzta, un dzerot vīnu (vai vīnogu sulu), mēs pieminām Kristus asinis, kas par mums tika izlietas, mēs darām kaut ko vienkāršu, ikdienišķu, lai norādītu uz kaut ko daudz lielāku.
Protams, ir skumīgi redzēt, ka kārtējo reizi pasaule ir paņēmusi kaut ko labu un pārvērtusi par kaut ko brīžiem tiešām briesmīgu. Komercializācija - visi runā par dāvanām, bet ne par to, kādēļ tās dāvināt.
Tas arī liek domāt par dāvanu lielumu. Protams, kas var atļauties - kādēļ gan ne, bet kādēļ ņemt kredītus, lai nopirktu lielāku, skaistāku un sazin-vēl-kādu dāvanu. Nevajag jau censties pārspēt gudros no austrumu zemēm, kas atnesa zeltu, vīraku un mirres.
Līdz ar to mans novēlējums šajā dāvanu meklēšanas laikā ir, lai dāvanas nekļūst par pašmērķi, jo dāvanā jau nav tā sāls. Sāls pat nav otra iepriecināšanā, bet gan atgādināšanā par Vislielāko Dāvanu - Dieva vienpiedzimušo Dēlu.
Tuvojas Ziemassvētki (ja kāds vēl nav pamanījis, pēc pirmās svecītes Adventa vainagā, mūzikas radio stacijās un lielveikalos, vai pēc sniega laukā)!