Par vienu savu "mācībstundu" jau rakstīju senāk - rakstā "Tētim klēpī".
Manas pēdējā laika pārdomas ir par tēta (vecāku) mīlestību uz savu bērnu.
Vakarā liekot dēlēnu gulēt, mums ir izveidojies neliels 'gulēt iešanas rituāls', kura noslēgumā mēs samīļojam viens otru un iedodam bučas. Tad es viņam vienmēr saku, ka es viņu ļoti mīlu un jautāju: "kas vēl Tevi mīl?" Viņš protams zina ko teikt - viņu mīl mamma un Dievs.
Vienā vakarā es viņam saku (un man pašam šie vārdi ausīs skan pavisam jocīgi), ka
visvairāk, vispilnīgāk no visiem viņu mīl Dievs.
Jocīgi tādēļ, ka pašam ir tā sajūta, kas tad var mīlēt vēl pilnīgāk nekā mēs - vecāki? Es taču viņa labā darītu visu!
Un tad es nedaudz vairāk sapratu (jāsaka godīgi, ka es pat līdz galam nevaru to aptvert, saprast; es drīzāk varētu teikt, ka esmu sācis tikai par to vairāk domāt), cik ļoti mani/mūs mīl Dievs, jo Viņš mīl vēl pilnīgāk nekā mūsu mīlošie vecāki (protams, man ir ļoti žēl, ja kādam no lasītājiem nav bijusi bērnība pavadīta ar mīlošiem vecākiem), nekā es mīlu savus bērnus. Arī Viņš taču deva visu mūsu labā - Viņš savas mīlestības dēļ deva Savu vienīgo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.
Kas tā ir par mīlestību...
