otrdiena, 2012. gada 21. februāris

Tētim klēpī

Esot kopā ar savu mazo dēlēnu man ļoti patīk ar viņu spēlēties, dauzīties un dzīvoties. Man patīk, ka viņš man kaut ko atnes, lai es ar viņu paspēlējos. Reizēm viņš mani aiz rokas aizved pie tās mantas, ar kuru tagad man ar viņu ir jāspēlējas.
Viņš ir mazs, neko vēl pateikt neprot (lai arī ļoti daudz ko jau saprot), bet viņam jau ir savs aprēķins daudzās lietās. Viņš praktiski vienmēr kaut ko prasa: uzmanību, laiku, nomierināšanos, spēlēšanos.

Bet ziniet, kuri brīži mani aizkustina visvairāk? – Brīži, kad viņš ierāpjas man klēpī, lai… būtu man klēpī. Tā vienkārši - lai pasēdētu tētim klēpī (vai kaut vai dīvānā blakus). Brīži, kad viņš neko no manis nevēlas, kā vien pasēdēt klēpī.
(Te neliels video tapis pirms diviem mēnešiem)


Ja man kā tēvam šie ir vieni no brīnišķīgākajiem brīžiem, tad man ir jāatceras, ka arī es esmu kādam bērns:
  1. Kā es attiecos pret saviem vecākiem? Vai es aizbraucu pie viņiem vienkārši tāpat, nevis tādēļ, ka kādam ir dzimšanas diena, nevis tādēļ, ka man vajag, lai tētis (viņš ir galdnieks) uztaisa man plauktiņu, bet vienkārši tāpat?
    Ja šo es varu vēl saprotu, kā praktiski izdarīt, tad nākošais jautājums man ir reāls izaicinājums –
  2. es esmu bērns arī savam Debesu Tēvam – kā es varu Viņam „ierāpties klēpī” un būt vienkārši ar Viņu, nevis tādēļ, ka man ir kārtējais vajadzību saraksts, ko noskaitīt, bet tādēļ, ka es gribu būt vienkārši Viņa tuvumā?
Es būtu pateicīgs par praktiskiem ieteikumiem komentāru sadaļā.

1 komentārs:

Anonīms teica...

teikšu tev tikai vienu: kontemplatīvā lūgšana. runāšana sudrabs, klusēšana zelts, kā smejies - vien šoreiz bez jokiem.
iespējams, par noderīgu atzīsi arī kādu no ričarda rōra (richard rohr) grāmatām - es nesen izlasīju falling upward (iesaku), bet viņam ir vēl pavairākas, no kurām vismaz viena tieši par kontemplatīvo lūgšanu.