Avots - easyget.lv
Interesants raksts par latviešu cīniņiem ar bermontiešiem.
Latviešiem valsts svētki iekrīt novembrī. Tad svinam gan valsts dzimšanas dienu – 18.novembri, gan Lāčplēša dienu – 11.novembri, kad Rīga tika atbrīvota no Bermonta – Avalova karaspēka. Tomēr pirmsākumi šai dienai ir jāmeklē daudz agrāk – jau oktobrī. Tas, ka mēsli būs lieli, latviešiem bija skaidrs jau septembrī. Netrūka pierādījumu par bermontiešu agresīvo attieksmi pret Latvijas valsts varu pārstāvošajiem karavīriem un civilpersonām. Bija bieži gadījumi, kad šīs armijas karavīri aplaupīja un izdemolēja latviešu komandantūras Kurzemē un Zemgalē.
8.oktobrī priekškars krita un Bermonta karaspēks uzsāka uzbrukumu Rīgai. Divu dienu laikā jaunizveidotajai Latvijas armijai nācās atkāpties uz Daugavas labo krastu, Rīgas centrā izveidojot frontes līniju, kas stiepās pa Daugavu.
Daugava ļoti labi kalpoja kā dabiskā ūdensšķirtne, neļaujot bermontiešiem pārnākt to un turpināt uzbrukumu Latvijai. Tomēr bija skaidrs, ka, agrāk vai vēlāk, upe aizsals un vairs nebūs nekāds šķērslis uzbrūkošajai armijai. Tāpat savu aktivitāti bija uzsākuši bermontiešu izlūki – Rīgas iedzīvotāji, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ simpatizēja Bermonta paustās idejas. Latvijas armijas pulku štābos sāka parādīties informācija par tipiem, kas bez „īpaša iemesla vazājas gar pozīcijām un mēģina saraut telefona vadus.” Šī iemesla dēļ letiņiem vajadzēja funktierēt, ko iesākt tālāk, jo ilgi gaidīt nedrīkstēja.
Uzbrukumu plānoja sākt jau 14.oktobrī, tomēr tā kā nebija savākti pietiekami resursi – jebšu sarunāts ar sabiedroto karakuģiem, ka tie pabalstīs latviešus ar artilēriju un paši latvieši arī nebija vēl īsti saorganizējušies, tad uzbrukums sākās 15.oktobrī, plkst 13.00 dienā.
Lai varētu veiksmīgi šķērsot Daugavu, tepat, Rīgas centrā, Andrejostā, tika savākti 7 upes kuģīši, kurus pielāgoja kara vajadzībām – noklāja ar metāla plāksnēm un smilšu maisiem. Tad šos kuģīšus, ne bez starpgadījumiem, aizveda uz Vecmilgrāvi, kur tajos sakāpa Latvijas armijas 9.Rēzeknes kājnieku pulka karavīri.
Sabiedroto karakuģu artilērijas uguns aizsegā tie pietuvojās Daugavgrīvas cietoksnim un tiltam uz Buļļusalu. Tur kājnieki izsēdās un uzsāka veiksmīgu uzbrukumu gan cietoksnim, gan tiltam, abas vietas sekmīgi ieņemot.
Latviešiem pretim šeit stāvēja Bermonta – Avalova armijas daļas, kurās pārsvarā atradās krievu karavīri. Šajā kaujas epizodē pierādījās, ka daudzi bermontieši pat īsti nezināja pret ko karo, jo kādai latviešu grupai ieejot pie Daugavgrīvas cietokšņa esošajā miestā, atklājies neticams skats – aptuveni 100 bermontieši nostājušies ierindā mierīgi padevušies, savukārt pie tilta pār Buļļupi kāds krievu karavīrs paceltām rokām skrējis pretī un saucis, ka lai uz viņu nešaujot – viņš arī esot lielinieks. Visbeidzot, nopratinot gūstekņus tika noskaidrots, ka daudzi pretinieka karavīri domājuši, ka cīnās pret lieliniekiem un neko par tādu Latvijas valsti vispār nav dzirdējuši.
Uzbrukums tika paveikts gandrīz perfekti – latvieši zaudēja tikai vienu kritušo un 5 ievainotos. Gūstā padevās ap 300 bermontiešu.
Naktī pār Daugavu pārcēlās arī papildspēki – daļa no 7.Siguldas kājnieku pulka un daļa no 8.Daugavpils kājnieku pulka. Pirmā operācija lai atbrīvotu Rīgu no ienaidnieka bija paveikta – placdarms tālākām kaujas operācijām bija ieņemts. Nu atlika tikai turpināt uzbrukumu.
