Varbūt būsi dzirdējis tādu domu - "kristieši nerunā melus; viņi tos izdzied"?
Šo apgalvojumu pēdējā laikā esmu pārdomājis atkal un atkal savā dzīvē. Esmu sapratis, ka es to esmu darījis ļoti daudz. Kādu laiku esmu dziedājis dziesmas priecājoties par melodiju, tās skanējumu, kačku (grūvu) utt., bet nemaz neaizdomājoties (pat neieklausoties) par dziesmas vārdiem.
Pēdējā laikā esmu sācis tam pievērst uzmanību (paldies Dievam) un esmu sapratis, ka lielu daļu dziesmu tekstu es nemaz nevaru dziedāt, ja tā nav patiesība manā dzīvē. Piemēram, dziesmā dziedot "cik dārgs, cik dārgs man ir Tavs (Dieva) tuvums" labākajā gadījumā varu dziedāt jautājuma formā, jo bieži mana dzīve neparāda to, ka man būtu dārgs Viņa tuvums.
Vai, piemēram, dziesma "Savu sirdi Tev, es esmu atdevis". Vai es drīkstu teikt šo apgalvojumu, ja nākošā doma pēc dievkalpojuma ir kaut kas pavisam pretējs Dieva bērna domām?
Vai arī dziedot "Cik liels ir mans Dievs" es tiešām varu teikt, ka mans Dievs ir liels? Dzirdēju tādu domu, ka Dieva lielumu cilvēka dzīvē var redzēt pēc problēmu mazuma - jo lielāks ir Tavs Dievs, jo mazākas Tev šķitīs Tavas problēmas.
Protams, es arī saprotu, ka katra pielūgsmes dziesma ir attiecīgā dziesmas autora garīgā pārdzīvojuma/piedzīvojuma auglis un mēs - dziesmas klausītāji - reizēm (biežāk vai retāk) varam pārdzīvot/piedzīvot ko līdzīgu. Tomēr reizēm, tas ir kāds unikāls piedzīvojums, kā rezultātā ir tapusi attiecīgā dziesma kā slavas un pateicības dziesma Dievam līdz ar to ne vienmēr dziesmas klausītāji varam ar to 'asociēties'.
Vai Tu domā līdzi vārdiem, kurus dziedi? (arī nekristīgām dziesmām?) Kā ir ar 'izdziedātajiem' meliem Tavā dzīvē?
16 comments:
Diemžēl bieži sanāk izdziedāt melus...
Patīk "Jo lielāks ir Tavs Dievs, jo mazākas Tev šķitīs Tavas problēmas."
Vienas no TOP dziesmām - "No māla veidots es (laikam Xenos)" un "Būt kaunā... (V. Indrišonoks)"
Ir jau dziesmas, kuras ir kā lūgšanas (piem., "Kungs uzlūko mani") vai kurās ir fakti par Dievu ("Dievs ir labs", "Dievs ir mīlestība" u.c.) vai 'aicinājuma' dziesmas (piem., "Nāciet visi Dievu slavēsim") - tās jau mēs varam dziedāt salīdzinoši "droši" (ja tā var teikt), bet tik un tā uzskatu, ka neko nevar darīt 'defaultā', nedomājot līdzi.
aha.. tieshi taa tas ir... skjiet ka visbiezjaak melojam dziesmaas... pashi pat iisti nepadomaajot... un ja veel ir dziesmas piemeeram 'i am inlove with u Jesus' un neiedomaajamies ko mees izdziedam... es varu iemiileeties meitenee, bet vai Dievaa, vai Jeezuu? :) vai mees savai mammai sakaam: 'esmu tevii iemiilejies?' nu tachu nee. bet dziesmaas dazjreiz to izdziedam.
man skjiet ir piemeerotas dziesmas, kaa iiru himnas, kas ir aicinaajushas uz atmodu vai dziesmas kas izsaka kas ir Vinjs un kaads Vinjs ir. ja es dziedu dziesmu par to cik liels ir mans Dievs, un ja arii manaa dziivee Vinjs nav tik liels, Vinjs tachu nepaliek mazaaks vai ne? bet ja dziedu par to ka atdodu savu sirdi, tad gan melojam un biezji aicinaam melot arii citus :)
paldies par rakstu
Piekrītu itālis sacītajam, ka dziedot "Cik liels ir mans Dievs" Dievs jau nemainās, ja tajā brīdī Viņam nav "liela" vieta manā dzīvē.
liekas, par dziļu roc
Nu tad jau iznāk, ka vispatiesākā ir "Tavus brīnumu darbus, gribu redzēt mans Kungs."
Lai kā man patiktu tā dziesma, katru reizi pie vārdiem aizdomājos par tautu, "kura meklē zīmes un brīnumus".
Bet vispār, labāk ir nerunāt un nedziedāt. ;)
mani līdzšinējie noverojumi vedina secinat, ka cilvēki caurmērā ir ārkārtīgi nevērīgi pret valodu. var jau būt, ka esmu pārāk barga, bet nedomāju (jo līdz šim nav bijis pamata domāt), ka kāds no dziesmu rakstītājiem cik necik nopietni izprastu savas rīcības būtību un ietekmi. otra lieta - reti kurš autors (vismaz no "patērētaja" pozīcijām rodas sāds iespaids) arī izprot pašu valodu kā instrumentu, turklāt ļoti spēcīgu instrumentu/līdzekli. nedomāju, ka tai pat pielūgsmē, piem., būtu jādzied 3-4 pantiņu dziesmas (un vēl mazāk tādas būtu jāraksta!) gluži pretēji - jo kodolīgāk, jo labāk. no visa tā atšķaidīto (un bieži nemotiveti un vieglprātīgi formulēto) domu jūkļa izspiest esenci. kaut vai divus vardus. vai trīs. vai teikumu. vai divus. bet tad tādus, kur katrs vārds ir neaizstājams, bet doma - dzidra. lai tas teksts ir kā smilšu grauds, ko virpinot pirkstos gana ilgi, tu tanī pakāpeniski ieraugi visu pasauli. tas palenam sāk pats sevi pierādīt un atklāt tev aizvien jaunus tanī ietvertās domas slāņus. kā mantra apmēram, bet mazliet citādāk tomēr. manuprāt, labākais, kas mums pieejams, ir good old taize dziesmas. maksimums trīs teikumi, bet toties KĀDI teikumi. tās ir dziesmas, ko es saprotu, nu, kuru pastāvešanu un izmantošanu es saprotu. un ne ar prātu (vien). tās ir dziesmas, ko es vēlos dziedāt. jo tām nav autora perspektivas. vismaz ne tādas, ar kuru butu jācīnās (vai jāmēģina sadzīvot, bet katrā ziņā jāveic kaut kāds iekšējs darbs, lai pozicionētu sevi to valodiskā realizējuma uzspiestajā kontekstā). savukārt tiklab tradicionālās baznīcas dziesmas, ka arī nomācošais vairums šo mūsdienu pielūgsmes pantiņu labākajā gadījumā liek aizdomaties par valodas filosofijas nozimi ikviena cilvēka ikdienas dzīvē, bet sliktākajā - piesārņo prātu ar aizvien jauniem priekšstatiem, citu indivīdu radītam dieva un sevis bildītem.
īsāk sakot - nost ar liekvārdību! ;)
un p.s. - piedodiet, man nestrādā īsti tas mīkstinājumtaustiņš.
njā, man tas visbiežāk uzrunā dievkalpojuma laikā, kad jādzied kāds korālis. Pēdējais, ko atminos, "Augšā aiz zvaigznēm" nu es nezinu vai tur tie mirušie tā aizkļūst...
Bet nu arī taisnība tiem, kas tekstu tver liriskāk un emocionālāk. Kam tas ceļ ticību Kristum, lai dzied, kam tas par piedauzību, lai izvairās.
ar patiesību var visiem muti aizvērt, bet Dievs ir bagāts savā žēlastībā... un tāpēc mēs varam dziedāt. Kas zina, var būt meli pārtop patiesībā. tad labāk dziedam Dievam par godu, nevis "iedzersim pa glāzei..."
interesanti tas, ka reti kuru uztrauc, kad dziedi pasaulīgas dziesmas. Bet sāc tik dziedāt Dievam par godu, kā atradīsies kādi, kas paliks tevi zem mikroskopa un meklēs, vai tik neesi melis un liekulis... jautājums: un kurš tad no mums visiem ir tas, kurš ir cienīgs stāvēt Dieva priekšā un dziedāt Viņam? Patiesībā tikai Kristus...
Caur to, ka es, grēcinieks esmu aicināts uz Kristus gaismu, man ir dota cerība uz iekšējām, dzīvīgām pārmaiņām drosmīgā un patiesā taisnīgumā.
Es domāju, ka dziesmām jau nav nekādas vainas. Mēs reizēm melojam paši sev, nevis Dievam. Manuprāt cilvēki melo, jo grib aizbēgt no nepatikšanām
dziesma "Cik liels ir mans Dievs" manuprāt nav meli. Ja arī manā dzīvē nav Dieva, vai arī es pilnībā dzīvoju bez Dieva, tas jau nenozīmē, ka Dievs ir mazs, vai slikts. Tas to nenozīmē. Jā... Dievs ir liels un labs, bet tikai mēs savā dzīvē to reti, kad novērtējam, vai arī nekad nenovērtējam. Dziesma "Tu mans gluži viss" (Frāze atmiņai: Kungs esmu bijis neprātis, tagad vien esmu sapratis, tu mans gluži viss) Es domāju, ka šo dziesmu vairums jūsu pazīst. Tā ir vairāk.. piedošanas jeb atvainošanās ziesma. Mēs Dievam atvainojamies par to, ko esam grēkojuši. Es reizēm, pat aizdomājos: "Vai es to realizējuarī savā ikdienā? Manā dzīvē, taču ir bijuši un arī tagad ir ļoti daudz strīdu un asinsgrēku, kurus, tā, kā Dieva bērniem nevajadzētu darīt!" Tas jau vien mums izsaka to, ka mēs rīkojamies pretēji tam, ko dziedam. Tad vēl ir jautājums: Vai es un arī tu esam cienīgi to darīt? Mēs esam grēcinieki Dieva priekšā. Es nesaku, ka man šīs augstāk minētās dziesmas nepatiktu, man patīk, bet mūsu ikdienas dzīve nereti neatbilst tam, ko mums saka Dievs. Reizēm mēs arī Viņu neklausamies, bet daram visu pretēji Dieva gribai. Mūsu dzīve, nekad nav bijusi ideāla un nekad arī nebūs ideāla. Mēs, neviens neesam ideāls. Ideāls ir tikai Dievs.
Par to jau arī būtībā bija šis raksts, ka mūsu (izdziedātie) vārdi nesakrīt ar (izdzīvotajiem) darbiem.
Paldies par viedokli!
Sveiki, esmu kristiete.
Cilvēki, Dievs jūs Mīl tādus kādi esat.
Un vārdi dziesmās ir patiesi.
Tas viss ir no Bībeles.
esiet ar To Kungu
Iesaku visiem būt ar Dievu :)
LDTS
Ierakstīt komentāru