piektdiena, 2011. gada 5. augusts

PĀRDOMAS - Es gribu gribēt

Kādā pielūgsmes dziesmā ir teksts „Es Tevi [Dievu] pielūgt gribu”. Reizēm lūgšanās mēs lūdzam ko līdzīgu: „Es gribu Tevi pielūgt”, „Es gribu Tevi pazīt”.
Nekas pret dziesmas tekstu. Arī šādām lūgšanām ir jābūt. Taču reizēm man šķiet, ka pareizāk būtu sacīt: „Es gribu gribēt Tevi pielūgt, pazīt”. Kādēļ tā? Jo ar savām izvēlēm un rīcību mēs darām gluži pretējo pielūgsmei vai centieniem iepazīt Dievu. Es gribu pazīt Dievu, bet nelasu Dieva Vārdu? Tā neizskatās pēc vēlēšanās pazīt, jo, ja es kaut ko ļoti vēlos, tad es daru visu, lai to dabūtu/panāktu. Es gribu pielūgt Dievu, bet aprunāju, tiesāju, iekāroju? Tā neizskatās pēc Dieva pielūgsmes.
Labi, tā varbūt ir piesiešanās vārdiem, bet domāju, ka aizdomāties ir vērts. Vai es gribu? Es gribu, lai tas notiek pats no sevis, bet es negribu iet to cīņu, tās grūtības, lai pie ta nokļūtu (bet ta cīņa būs visu dzīvi, līdz mēs satiksimies ar mūsu Kungu)? Vai godīgi pateikt: “Es vēl pagaidām gribu gribēt. Man nesanāk. Man ir vajadzīga žēlastība. Atkal un atkal. Bet es cenšos. Ar Dieva palīdzību.”

1 komentārs:

anshels teica...

Ēs gribu gribēt... Dažādi stāsti, kā "negribuļus" Dievs vedis pie Sevis, liek sparast, ka arī šie vārdi ir spēcīgi, jo ja negrib, tad nākas ar pārmācību iegribināt.

Diezgan griboša tēma. :)