PĀRDOMAS - Mans divtūkstošdesmitais

Visi te apkārt sākuši rakstīt atskatus uz 2010. gadu. Te viens twitter atskats un viens smuks google atskats. Domāju - ar ko es sliktāks par šiem diviem? - Uztaisīšu savējo. Un te nu tas ir:


Varbūt nav tik smuks kā tviterim vai gūglei, bet daudz jau arī neatpaliek, vai ne? :D

Vērtējums ir likts 10 baļļu skalā. Kā redzams dēla piedzimšana ir ārpus konkurences. Bet jāsaka, ka viss gads kopumā ir virs 5 un tas, man šķiet, nav slikti.

Jā, protams, ka ir bijušas zināmas turbulences gan darbā, gan Jēkabiņu gaidot, bet kā nu bez tām. Taču kopumā skatoties, jāsaka, ka tā arī ir, ka 2. pusgads bija salīdzinoši mierīgāks.

Nu ko, redzēs, ko nesīs Jaunais gads!

PĀRDOMAS - Dāvināšana Ziemassvētkos

Šajos Ziemassvētkos varākkārtīgi 'sastapos' ar domu par Ziemassvētku dāvanu dāvināšanu. Nekas revolucionārs un jauns, bet līdz šim nebiju to dzirdējis un aizdomājies."Ziemassvētkos mēs dāvinām dāvanas, jo Dievs mums ir dāvinājis Vislielāko Dāvanu".Jāņa 3:16 skan: "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis..." dāvanu - "... Savu vienpiedzimušo Dēlu"

Tas pavēra citu skatu uz dāvināšanu Ziemassvētkos kopumā - uz dāvanu un dāvināšanas mērķi.

Tātad Dāvanu mērķis ir atgādināt mums par Vislielāko Dāvanu. Līdzīgi kā, piemēram, baudot Vakarēdienu, mēs katru reizi, kad laužam maizi (vai oblātes), mēs pieminām Kristus miesu, kas par mums tika lauzta, un dzerot vīnu (vai vīnogu sulu), mēs pieminām Kristus asinis, kas par mums tika izlietas, mēs darām kaut ko vienkāršu, ikdienišķu, lai norādītu uz kaut ko daudz lielāku.

Protams, ir skumīgi redzēt, ka kārtējo reizi pasaule ir paņēmusi kaut ko labu un pārvērtusi par kaut ko brīžiem tiešām briesmīgu. Komercializācija - visi runā par dāvanām, bet ne par to, kādēļ tās dāvināt.

Tas arī liek domāt par dāvanu lielumu. Protams, kas var atļauties - kādēļ gan ne, bet kādēļ ņemt kredītus, lai nopirktu lielāku, skaistāku un sazin-vēl-kādu dāvanu. Nevajag jau censties pārspēt gudros no austrumu zemēm, kas atnesa zeltu, vīraku un mirres.

Līdz ar to mans novēlējums šajā dāvanu meklēšanas laikā ir, lai dāvanas nekļūst par pašmērķi, jo dāvanā jau nav tā sāls. Sāls pat nav otra iepriecināšanā, bet gan atgādināšanā par Vislielāko Dāvanu - Dieva vienpiedzimušo Dēlu.

INFO - kur dabūt Ziemassvētku eglīti?

Tuvojas Ziemassvētki (ja kāds vēl nav pamanījis, pēc pirmās svecītes Adventa vainagā, mūzikas radio stacijās un lielveikalos, vai pēc sniega laukā)!

Manuprāt, lieliska ģimenes tradīcija ir (varētu būt) došanās pēc Ziemassvētku eglītes uz mežu. Mēs ģimenē vēl gan neesam to praktizējuši, bet šķiet, ka varētu būt laiks to sākt darīt. Taču vienmēr ir aktuāls jautājums, kur tad ir atļauts cirst eglīti? TV un radio skandina noteikumus, kur un kādas eglītes drīkst ņemt un vienmēr ir šis teikums: "Pirms tam pārliecinieties, vai mežs ir valsts īpašumā?" Bet kur tad to var pārbaudīt???

Beidzot (vismaz iepriekš es nezināju, ka būtu) ir internetā atrodama karte ar šo informāciju (tur arī ir visi noteikumi un parametri, kādiem jāatbilst eglītei).

Tikai šeit daži komentāri - lūdzu necentieties nocirst kādu eglīti tur, kur uz kartes ir eglītes simbols. Tie ir eglīšu pārdošanas punkti. Lai redzētu, kurā vietā drīkst cirst eglīti, ir jāpietuvina karte vismaz līdz 4. tuvinājumam un tad ar tumši zaļo atzīmētā teritorija ir atļautā.

Nu tad - let's go for it!

OFF-TOPIC - TeleJēkabiņš

Jēkaba onkulis uztaisīja viģiku par TeleJēkabiņu :)

PĀRDOMAS - Vai kristieši melo?

Varbūt būsi dzirdējis tādu domu - "kristieši nerunā melus; viņi tos izdzied"?

Šo apgalvojumu pēdējā laikā esmu pārdomājis atkal un atkal savā dzīvē. Esmu sapratis, ka es to esmu darījis ļoti daudz. Kādu laiku esmu dziedājis dziesmas priecājoties par melodiju, tās skanējumu, kačku (grūvu) utt., bet nemaz neaizdomājoties (pat neieklausoties) par dziesmas vārdiem.

Pēdējā laikā esmu sācis tam pievērst uzmanību (paldies Dievam) un esmu sapratis, ka lielu daļu dziesmu tekstu es nemaz nevaru dziedāt, ja tā nav patiesība manā dzīvē. Piemēram, dziesmā dziedot "cik dārgs, cik dārgs man ir Tavs (Dieva) tuvums" labākajā gadījumā varu dziedāt jautājuma formā, jo bieži mana dzīve neparāda to, ka man būtu dārgs Viņa tuvums.

Vai, piemēram, dziesma "Savu sirdi Tev, es esmu atdevis". Vai es drīkstu teikt šo apgalvojumu, ja nākošā doma pēc dievkalpojuma ir kaut kas pavisam pretējs Dieva bērna domām?

Vai arī dziedot "Cik liels ir mans Dievs" es tiešām varu teikt, ka mans Dievs ir liels? Dzirdēju tādu domu, ka Dieva lielumu cilvēka dzīvē var redzēt pēc problēmu mazuma - jo lielāks ir Tavs Dievs, jo mazākas Tev šķitīs Tavas problēmas.

Protams, es arī saprotu, ka katra pielūgsmes dziesma ir attiecīgā dziesmas autora garīgā pārdzīvojuma/piedzīvojuma auglis un mēs - dziesmas klausītāji - reizēm (biežāk vai retāk) varam pārdzīvot/piedzīvot ko līdzīgu. Tomēr reizēm, tas ir kāds unikāls piedzīvojums, kā rezultātā ir tapusi attiecīgā dziesma kā slavas un pateicības dziesma Dievam līdz ar to ne vienmēr dziesmas klausītāji varam ar to 'asociēties'.

Vai Tu domā līdzi vārdiem, kurus dziedi? (arī nekristīgām dziesmām?) Kā ir ar 'izdziedātajiem' meliem Tavā dzīvē?

VIDEO par SMIEKLĪGU OFF-TOPIC - Ja nevari atļauties drēbi visam logam...

Cerības festivāls LTV

(A More Real) Love Story - LV

Šodien no rritvars ietwītots viģiks:

VIDEO par SPORTS - Arena Riga no koncertzāles kļust par hokeja arēnu

Šad un tad rodas doma un vēlme atdzīvināt šo blogu. Šis būtu pirmais mēģinājums...

Smuks video (no apollo.lv) kā Arena Riga no koncertzāles pārtop par hokeja arēnu.

Interesanti būtu arī redzēt, kā šī pati vieta no (4.) 5.-7. novembrim pārtaps par Cerības Festivāla vietu...

Vai Tu esi labs cilvēks?

Prezentāciju atradu http://muziba.blogspot.com/

PĀRDOMAS - mans 'dienas jautājums' Panam Kleksim un @radioswh

Gada pēdējā darba dienā dzirdēju Pana Klekša uzrunu un nobriedu kaut ko ierakstīt blogā.
Ja godīgi, es īsti nesaprotu kāda jēga ir šai uzrunai un dienas jautājumam. Vai tas jautājums tiek reāli kādai atbildīgai personai uzdots un tiek mēģināta rast atbilde, vai tas vienkārši ir retorisks jautājums nekam? Jo, ja tas ir 2. variants, tad tas man patiešām šķiet bezjēdzīgi. Negribas gluži to saukt par naida kurināšanu, bet tai virzienā tas pat velk, jo īpaši šajā laikā, kad tik daudz negāciju (tas gan ir parasti visos medijos) un tautā ir liela neapmierinātība ar valstī notiekošo, tad kāda jēga ir uzdot jautājumu, kas tāpat netiek risināts un raisīt vēl lielāku neapmierinātību sabiedrībā. Vai tad tas veicina cilvēkos vēlmi, piemēram, maksāt nodokļus u.t.t.?
Kā smējās par raidījumu "Nekā Personīga", tad tas ir raidījums, ko parāda svētdienā un nākošajā dienā kādu atlaiž. Es personīgi īsti arī neatbalstu "Nekā Personīga" raidījumu, bet salīdzinot tur pēc tam kaut kas notiek.
Es tiešām cienu tādus cilvēkus kā Māris Zanders, kas tik daudz rubī visos valsts procesos. Tādi cilvēki ir vajadzīgi, bet vai šai rubīšanai Pana Klekša jautājums ir labākais pielietojums es nedaudz šaubos.
Līdz ar to mans dienas jautājums ir:
Vai Pana Klekša jautājums tiek adresēts kādai atbildīgai personai? Ja nē - tad kāds mērķis (izņemot klausītāju reitings) ir šim jautājumam?

peace

PĀRDOMAS - attieksme

Vakar noskatījos šo video, kura būtība gan nav par to, ko tagad gribu rakstīt, bet tas man lika par to aizdomāties. Tur BBC reportieris vēlas intervēt Ryanair galveno vadītāju Michael O'Leary, bet viņš atsakās no intervijas pamatojoties uz to, ka viņi visu video sagraizīs tā, lai izklausītos tā kā reportierim gribās. Uz katru jautājumu, ko uzdod reportieris, Maikls atbild praktiski ar vienu un to pašu, bet visur arī viņš ieliek kādu pozitīvu statistikas rādījāju par Ryanair, reklamē - lidojiet ar mums, utt. Tas man lika domāt, vai arī es degu par kādu lietu, kuru es vēlētos 'reklamēt' pie katras izdevības. Vēl vairāk, vai tas, ko es daru ikdienā - mans darbs, ir tas, par ko es degu? Vai es nevaru aizmigt vakarā, jo man ir kādas idejas un domas, ko varētu labāk/savādāk darīt? Protams, es nesaku, ka darbs "jānes" līdzi uz mājām (vai praktiski, vai domās). Ir jābūt laikam ar ģimeni, draugiem, kur darbs nejaucas iekšā, bet runa ir par attieksmi.ir
Tālāk domājot, es arī jautāju sev, kā kristietim, vai es cenšos to labāko, kas man ir, pasludināt pie katras iespējas tālāk citiem? Ja Maikls tik aizrautīgi stāsta par savu aviokompāniju, kuru viņš toč' nepaņems līdzi mūžībā, cik daudz vairāk kristiešiem vajadzētu degt par Dieva valstības paplašināšanu.
Esmu iesācis lasīt Alana Hirša grāmatu "Forgotten Ways". Tur sākumā tiek uzdots jautājums, kā 2 gs laikā kristešu skaits varēja izplatīties no 20 000 līdz 25 000 000 cilvēku? Vēl vairāk - ņemot vērā, ka tajā laikā viņeim nebija Bībeles, tā bija nelegāla kustība, nebija baznīcas ēku (man gan šķiet, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ kristietība varēja tā izplatīties), u.c. argumenti.
Es atkal negribu teikt, ka musm ir visiem jādod ar Bībeli pa galvu, nosaucot sevi par pareizajiem un pārējos par grēciniekiem, kas ies uz elli. 1. Pētera vēstulē daudz tiek runāts par to, ka mums ar savu dzīvesveidu jābūt par liecību apkārtējiem.

Man pēdējā laikā ir jādomā par to, ar kādu attieksmi es dzīvoju savu ikdienas/rutīnas dzīvi?

OFF-TOPIC - Bildes no Antonijas ielas kaimiņu svētkiem

Šeit tikai dažas no Antonijas ielas 4 "Kaimiņu svētku" koncerta, kas notika 2009. gada 27. septembrī:

Antonijas iela 4 "Kaimiņu svētku" koncerts

VIDEO par OFF-TOPIC - Intervija par maniem darba pienākumiem

Tas gan jau bija vasarā, kad šie video tika uzfilmēti (tos filmēja TVKristus.com), bet nu labāk ielikt vēlāk, nekā nekad, tad nu šeit divi video par maniem darba pienākumiem. Jāsaka gan, ka šobrīd darbs Kalpošanas Resursu Centrā ir 'stanby' režīmā, par cik uz kādu laiku strādāju Billije Grehema Evaņģelizācijas Asociācijā.

Par darbu Kalpošanas Resursu Centrā:


Par darnu Starptautiskajā Bībeles Institūtā:

PĀRDOMAS - No Marka evaņģēlija - pasludināt Jēzu par Kristu

Ārprāts, cik sen neko neesmu rakstījis blogā.
Tad nu kādas domas.
Esmu pasācis rakstīt savu (ja tā varētu sacīt) dienasgrāmatu, kurā pierakstu savas domas, noskaņojumu, lūgšanas, what-ewer-ko. Protams, tur ir kādas privātākas lietas, bet ir kādas arī pārdomas, kas obligāti nav slēpjamas. Šoreiz 2 savstarpēji saistītas domas par vienu tēmu.

2009. gada 3. jūnijā rakstīju šādu tekstu.
Pēterim (Kēfam) ir iekša
Šovakar turpinājām ar kristībniekiem studēt Marka evaņģēliju un man ļoti uzrunāja Mk. 8:29, kur Jēzus jautā, ko par viņu saka citi un, noskaidrojis to, viņš prasa Saviem mācekļiem: "Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?" Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: "Tu esi Kristus."Tā ir pirmā vieta Marka ev., kur kāds atzīst Jēzu par Kristu. Iepriekšējās nodarbībās apskatījām to, cik grūti nācās cilvēkiem saprast (patiesībā - viņi to nesaprata), ka Jēzus ir Dievs. Nedz jūras apklusināšana (kas VD ir minēta Psalmos), ne tūkstošu paēdināšana, ne dziedināšanas nespēj atvērt viņu acis, lai tie to saprastu. Ir pagājuši 400 gadu, kopš pēdējā pravieša, kurš sludināja par Kristu. Daudzi ir nākuši un sacījuši: "Es esmu gaidāmais mesija! Sekojiet man!", bet patiesībā nav bijuši īstais Mesija. Tādā situācijā, paņemt mutē vārdus un pasludināt cilvēku par Kristu... nu... tur vajag iekšu...

Šodien, 2009. gada 18. septembrī, rakstīju šādi:
Marka 1:1
Šorīt sāku lasīt Marka ev.
Apstājos jau pie 1. panta. Jau iepriekš rakstīju savas pārdomas, ko tajā laikā varēja nozīmēt pateikt, ka Jēzus ir Kristus. Mk. 1:1 skan šādi: "Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija sākums." Kā tas varēja būt tajā laikā jau pašā sākumā pateikt šīs 3 lietas:

• Jēzus Kristus. Jēzus ir Kristus. Viņš ir gaidītais Mesija.
• Dieva Dēls. Tā taču ir Dieva zaimošana, nosaukt kādu par Viņa Dēlu (ja vien tas tā nav patiesībā)
• Evaņģēlijs - Labā vēsts - pēc šīm iepriekšējām 2 lietām - no tā, ka Jēzus ir Kristus, ka Viņš ir Dieva Dēls, secinājums var būt tikai viens - tā laba ziņa.

OFF-TOPIC - Ceļojums uz/pa Kuršu kāpu

Ja pagājušajā gadā devāmies pie ziemeļu kaimiņiem apskatīt viņu perimetru, tad šogad nolēmām doties uz dienvidu pusi - uz Lietuvu un apskatīt daudz slavēto, bet maz redzēto Kuršu kāpu...

Mūsu maršruts izskatījās šādi:

Apskatīt lielāku skarti


Ceļojums ilga 3 dienas (2 naktis). Nakšņojām Palangā un Nidā.
Sākumā bija domāts, ka otro nakti pavadīsim Klaipēda, jo bija dzirdēts, ka Nidā ir ļoti dārga palikšana, taču, kad redzējām pašu pilsētiņu, tad sapratām, ka nākošajā dienā būs jāturpina apskate un tādēļ palikām turpat.

Ceļojumu pārāk neplānojām. Palasīju dažus ceļojumu aprakstus draugiem.lv, kuros gruvām tikai apstiprinājumu tam, ka tur ir jābūt forši. No vienas klases ekskursijas man ļoti labi prātā palicis brauciens uz Palangu, tādēļ gribēju arī šoreiz turp aizbraukt, turklāt sieviņa nebija vēl šo pilsētu redzējusi. Arī šoreiz pilsēta mūs nepievīla. Bija forši! Interesanti, ka braucot uz Palangu brīžiem tā gāza lietus, ka likās - jāstājas malā, jo redzēt neko daudz nevarēja, bet izkāpjot Palangā ārā no mašīnas, lietus bija mitējies, spīdēja saulīte un visa ceļojuma laikā tā arī mūs lietus nepatraucēja (izņemot 2. naktī, kad gulējam jumta stāvā un lietus skaļi sitās pret jumta logu, bet pa dienu atkal bija labs laiks).

Diena, kad bijām Palangā, bija mūsu 2. kāzu jubileja, tādēļ nemeklējām vislētāko variantu (tur ļooooti daudz cilvēku stāvēja ielas malā un piedāvāja īrēt privātas istabiņas). Iegājām vienā diezgan normālā (izskatījās jauns un bija arī - darbojās tikai 2. sezonu) hotelītī (Kerpe), apvaicājāmies par cenām un teicām, ka iesim vēl paskatīties. Tajā brīdī uzreiz mums piedāvāja atlaidi un tas uz mums iedarbojās - paņēmām istabiņu un nenožēlojām.

Dažas fotogrāfijas no visa, ko redzējām var apskatīt zemāk atrodamajā 'slide-šovā'



Kuršu kāpa. Pārbraucot ar prāmi no Klaipēdas uz Kuršu kāpu, uzreiz devāmies uz Delfināriju. Bijām pirms 3 gadiem jau tur bijuši, bet tik un tā bija forši paskatīties. Aizgājām arī paskatīties Jūras muzeju.

Tad tālāk devāmies "uz leju", bet bez lieliem un īpašiem pieturas punktiem. Piestājām pie jūras un pameklējām kādus dzintariņus. Šķiet, ka atradām :)
Un vēl piestājām kādā pilsētiņā papusdienot un tad jau atkal tālāk devāmies uz leju ar mērķi apskatīt Nidu.

Par Nidu. Ļoti skaista pilsētiņa, kur var doties romantiskās pastaigās gar krastu. Daudz skaistu mājiņu, no kurām liela daļa bija noīrējamas. Jāsaka, lai arī bijām darba dienā, tomēr vietu, kur pārnakšņot, atrast bija pagrūti. Arī cenas nakšņošanai bija diezgan augstas, bet, kā mēs spriedām, vai nu tai pilsētiņā esi zvejnieks, vai arī strādā uz tūristiem. Citu lietu tur šķiet, ka īsti nav ko darīt. Un ja arī pie šīm cenām ir grūti atrast vietu, kur pārnakšņot, kādēļ laist cenas zemē? :)

Jāatzīmē arī, ka lai nokļūtu Nidā jārēķinās ne vien ar tēriņiem par pārcelšanos ar prāmi (52 Lt = ~10 Ls), bet arī ar 20 Lt (~4 Ls) maksu par iebraukšanu 'dziļāk' Kuršu kāpā. Taču tas noteikti ir tā vērts.

Mēs tur vēl atgriezīsimies! :)

Atpakaļceļā uz mirkli iebraucām Šauļos nedaudz pastaigāties, jo bijām vairākas stundas no vietas braukuši. Tad arī pa ceļam uz Rīgu, iebraucām apskatīties Krustu kalnu. Tas arī iespaidīgs - man lika domāt par daudzajiem cilvēkiem, kas veidojuši krustiņus un nesuši tur kā savu pielūgsmi Tam Kungam. Iespaidīgi!

PĀRDOMAS - pēc Vakarēdiena

Vakar bija brīvdabas dievkalpojumus, kurā svinējām kristības un baudījām arī Svēto Vakarēdienu.
Man bija uzticēta Vakarēdiena dalīšana un šajā reizē dalīju maizi. Nezinu, vai tam bija kāda nozīme, ko dalīju, bet līdz šim brīvdabas dievkalpojumos (kur cilvēki nāk saņemt Vakarēdienu) vēl maizi nebiju dalījis.
Lai nu kā, bet tieši, redzot kā ļaudis nāk un lauž maizi, mani tas ļoti uzrunāja. Uzrunāja un atkal lika domāt, kas ir draudze (līdzīgi, kā pēc tam, kad mana somiņa vairs neatradās, tur, kur nolikta)... maizi nāca lauzt:
- mana sieviņa - mana ģimene;
- mazā grupiņa;
- mani draugi;
- mani atbalstītāji;
- mans teoloģijas pasniedzējs (ar doktora grādu teoloģijā);
- cilvēki, kas tikko bija kristīti - tikko uzsākuši savu ticības ceļu;
- nāca arī man sveši cilvēki,
Bet mēs visi baudījām Vakarēdienu "zem viena karoga" - Kristus karoga, ar vienu mērķi - pieminēt Viņa nāvi iekams Viņš nāk...
Tas bija iespaidīgi - tik dažādi un arī atšķirīgi cilvēki, bet tomēr vienoti.
Kristus ir tas, kas mūs vieno!

PĀRDOMAS - Dievs ir pāri visam

Zemāk lasāmais ar mani notika aizvadītajā nedēļā. To pierakstu sev un citiem, lai ir ko izlasīt un atcerēties...

Šo visu varētu izteikt arī šie 13. Psalma vārdi: "Es ceru uz Tavu žēlastību, mana sirds ir līksma par Tavu palīdzību! Es dziedāšu Tam Kungam, ka Viņš man tik daudz laba dara!" (6, 7. panti)

Stāstiņš #1 - zaglis Matejā
Aizpagajušajā svētdienā man bija jādzied dievkalpojumā kamerkorī. Pirmā dievkalpojuma laikā man nozaga somiņu (un vēl vienai dziedātājai no somas izzagts maks). Stulbi, nepatīkami. Protams, paldies Dievam, neviena veselība vai dzīvība nav cietusi un tomēr - ļoti nepatīkami. Štrunts par naudu (kaut arī ta bija diezgan daudz tajā brīdī, jo bija noņemta no konta, bet nebija nolikta tur, kur tai bija jābūt), bet stulbākais ir tas, ka tur atradās arī mašīnas tehniskā pase un rezerves atslēgas (neprasi, kādēļ tāda kombinācija vienā somiņā) - teorētiski viņš var arī aizbraukt ar manu mašīnu... Protams, aizgāja vadītāja apliecība, bankas kartes, šveices nazītis, sieviņas dāvātais ādas maks, un vēl dažadas lietas tostarp arī mans otrs darba telefons... Bet visu laiku jādomā par to, ka zaglis var tikt mašīnā. Tā sanāk baigā ķēpa - mainīt atslēgu, signalizāciju utt. turklāt tas viss arī maksā.
Jau minēju, ka aizgāja diezgan daudz naudiņas... Protams, 2. dievkalpojumā nekādas dziedāšanas vairs nesanāca, jo bija jārunā ar policiju utt. Kad nu tas izdarīts, ar sieviņu apsēžamies, lai piedalītos dievkalpojumā. Pēc īsa brīža kora diriģente sauc. Domāju: "Vēl viens maks pazudis, kas nu?" Izrādās - kamerkoris ir sameties naudiņas un katram mums atdeva zināmu daļu naudas (otrai dziedātājai varēja atdot visu, jo viņai makā bija mazāk naudiņas, bet man atdeva lielāko dalu no nozagtās naudas). Tā Dievs man ar sieviņu ļāva piedzīvot draudzi...
Nākošā dienā zvana telefons. Skatos - 2. darba nummurs. Domāju: "Nu parunāsim, parunāsim, ko tad Tu gribi par maniem papīriem?" Otra galā sievietes balss jauta: "Vai zinu tādu Andreju Priedīti?" - "Es tas esmu." - "Vai jums kaut kas nav pazudis?" - saku: "Ir!". "Es atradu pie Bērnu pasaules pagalmā mētājās jūsu mantas."
Aizskrēju pie viņas - jā, VISS (protams, izņemot naudu) tur ir, pat bankas kartes, nazītis, vadītaja apliecība un pats labākais, ka atslēgas (mašīnas un dzīvokļa) un tehniskā pase.
Ja tā paskatos atpakaļ, tas nemaz nav tik pašsaprotami, ka visu to varēju dabūt atpakaļ. Paldies Dievam, kur par to visu tā parūpējās, jo Viņš ir pāri visam...

Tas vēl nav viss. Stāstiņš #2 - algas samazinājums vai paaugstinājums?
Iepriekšējais viss notiek svētdien un pirmdien.
Otrdien aizgāju uz policiju nokārtoju visas lietas, lai noņem manus dokumentus no meklēšanas. Dienas gaitā priekšnieces ieaicina kabinetā. Runa par algu. Es jau gaidīju šo tikšanos... Vārdu pa vārdam spriedums - 1/3 mazāk. Tur arī vieglāki nosacījumi uz darba laiku, kā rezultātā es varēšu 2. darbam veltīt laiku darba dienā, nevis vakaros vai vēl kā savādāk. Ir ok. Nav jau patīkami, bet ir ok.
Pēc kāda brīža tajā pat dienā man zvana mans netiešais priekšnieks un piedāva darbu - maksās par ~2/3 vairāk, nekā līdz šim. Visiem izdevīgi - darbam nav jāmaksā man alga (2x vairāk ar nodokļiem, nekā es saņemu uz rokas) un arī man ienākumi necieš, lai neteiktu vairāk.
Kā tas tā varēja "sagadīties". Nu nevarēja sagadīties. Es ticu un zinu, ka tas viss ir Dieva vadīts, jo Viņš stāv tam visam pāri, tāpēc:
"Es dziedāšu Tam Kungam, ka Viņš man tik daudz laba dara!" (Ps. 13:7)

SMIEKLĪGI - smaids no debesīm

Ārprāts, cik sen neesmu neko rakstīgis blogā.
Arī tagad nav nekas "rakstāms", toties ir viena skaista bilde "rādāma".
Nav manis fotografēts, bet kadrs tiešām padevies superīgs...
Smaidīgu dienu!

PĀRDOMAS par INFO - statistika

Ui, baigi sen nav nekas rakstīts...
Laikam darbu daudz, kas ir ļoti liela svētība, ja tā var sacīt. Apzinos, ka darba daudzumam un algai (tai, kura tiek samaksāta naudā) šajā laikā var arī nebūt pārāk lielai korelācijai, taču, paldies Dievam, ka ir kur un ko strādāt.
Tik daudz par darbiem.

---

Šodien pētīju LR Centrālās Statistikas pārvaldes rakstiņu "Par demogrāfiskās situācijas izmaiņām Latvijā 2008. gadā" un man lika piedomāt viens grafiks par sieviešu vecumu, kad tās ir stājušās pirmajā laulībā un kad tām ir piedzimis pirmais bērniņš...

Nekādu jau grandiozi-oriģinālo novērojumu un secinājumu nepateikšu, bet šis grafiks lika man uzdot un domāt par sekojošiem jautājumiem:

• kādēļ sievietes vecums, kurā piedzimst pirmais bērns, ir pirms stāšanās laulībā vecuma?
  Vai nebūtu pareizi vispirms apprecēties un tad dzemdēt bērnus, lai bērns pēkšņi nenonāk situācijā, ka viņš tiek izmantots kā instruments, lai saturētu abus vecākus kopā.
  
• kādēļ stāšanās laulībā un pirmā bērna piedzimšanas vecumi pieaug?
  Nav jau nekāds noslēpums, ka visieteicamākais vecums (fizioloģiski), kad sievietei dzemdēt bērnu(-s) ir līdz 30 gadu vecumam. Pēc grafika redzams, ka sievietes arvien, arvien, palēnām tuvojas šai vecuma robežai. Kāpēc?
  Tāpat arī par stūrēšanu laulības ostā - kādēļ arvien vecākas sievietes laulājas pirmo reizi?
• kādēļ sprauga starp abiem vecumiem kļūst arvien plašāka?

Man jau šķiet, ka šiem jautājumiem varētu būt līdzīgs skaidrojums un iemesls, galvenais, no kuriem, manuprāt, ir karjera (dzīves stabilitāte, vai var saukt to kā vēlas). Tomēr man šķiet - ja attiecības veido tā kā, es ticu, Dievs to ir paredzējis, tad daudzas problēmas nemaz nekļūst par problēmām...

Nepārprotiet, es necenšos pateikt, ka karjera vai stabilitāte dzīvē būtu kaut kas slikts, taču jautājums, kur tā atrodas Tavu prioritāšu skalā. Ja tā ir pirmā un viss pārējais (attiecības, ģimene, draugi) ir pakārtots, tad tas vairs nav labi.

Kā Tev šķiet, kas tam ir par iemeslu?

P.S. Mani iepriecināja statistika zem nosaukuma "Noslēgto un šķirto laulību skaits uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā 2000. - 2008. gadā". Forši, ka lai arī šķirto laulību skaits kopš 2000. gada ir pieaudzis par 0.1, tomēr noslēgtas laulības ir par 1.8 vairāk.