PĀRDOMAS - Lāčplēša diena

Vakar tiešām likās svinīga diena. Tādas patriotisma sajūtas valdīja. Ar sieviņu bijām starp daudzajiem tūkstošiem aizdegt svecītes pie Rīgas pils mūra par daudzajiem karavīriem, kas cīnījušies par mūsu zemes brīvību. Bijām ap septiņiem un ātri vien aizgājām mājās, bet kad skatījāmies Katrīnes (Pasternakas) vadīto daļu pa TV, nožēlojām, ka nebijām tur. Labi pastrādājusi. Skatoties tos sižetus brīžiem tiešām kaklā bija kamols. Īpaši uzrunāja stāsts par (tagadējo) priesteri no Bauskas, kas tika aizsūtīts karā uz Afganistānu, kur viņa vienīgā cerība izdzīvot bija Dievs. Viņš ludzis un sacījis: "Ja es tikšu no šejienes laukā, es kļūšu par priesteri." No 600 aizsūtītajiem cilvēkiem atgriezās 40 un viņš bija to starpā. 3. dienā (!) pēc atriešanās mājās, viņš devies uz Rīgu, lai mācītos un kļūtu par priesteri. Es domāju, ka paietu 3 nedēļas vai mēneši, līdz es pēc kara dotos atkal prom no ģimenes (bet ko gan es zinu, kā būtu... karš ir kaut kas tāds, ko tīri psiholoģiski ir grūti aptvert...) ...
Ar sieviņu runājām, ka negribētu, lai mūsu ģimene būtu to 90% vidū, kas nezina, kādēļ Lāčplēša diena tiek svinēta. Starp citu, tiem 90%, kas domā, ka Lāčplēša dienu atzīmē, jo Lāčplēsim ir dzimšanas diena, respektīvi - tiem, kas nezina, kādēļ tā tiek atzīmēta, īss un koncentrēts rakstiņš par to ir machss blogā.